Otrajā dienā es nebiju, jo bija trešdiena. Aizbraucu uz trešo, piektdienā.
Šī gada festivāla simbols ir kukaiņi. Tāpēc uz biļetes spieda zīmogus ar to attēliem - katru dienu citu. Tur bija sienāzis, skudra, vabole un eglīte, kas, lai arī nav kukainis, toties ir kopējais festivāla simbols.
Jaukas dekorācijas pie ieejas
Bildes es gandrīz netaisīju, un iemeslu tam ir miljons. Piemēram, es absolūti nemāku fočēt, fočiks man ir nekāds, negribas traucēt mūziķiem ar zibspuldzēm, bet sev - novēršot uzmanību no mūzikas. Par laimi, mans draugs, kurš, iespējams, vispār nemaz nav viltus panks, bet gan viltus emo, ne tikai pats taisīja bildes, bet arī atrada citu sabildēto netā. Bildes ar rāmīša stilizāciju pieder cilvēkam vārdā Gatis Graudins, un es tās šim ierakstam aizņemšos saskaņā ar saviem uzskatiem par to, ka visu internetā var izmantot tā, kā to atļauj CC NC-BY-SA licence, ja vien autors nav nepārprotami aizliedzis.
Biļete ar zīmogiem
Es atbraucu ļoti, ļoti agri, pateicoties nepareizajai biļetei (kaut kāds ļaunais liktenis). Es paspēju izstaigāt Rīgas tirgu, esot patīkami pārsteigts par dārzeņu un augļu pārpilnību un labo laiku. Pēc tam atbraucu desmit minūtes vēlāk par oficiālo sākumu, bet iekšā nekas pat nedomāja sākt vārīties. Tieši otrādi, es iegāju bez biļetes un truli staigāju šurpu turpu, līdz mani maigi un kulturāli izraidīja no lielās zāles, kur skaņojās mūziķi.
Stingrā saskaņā ar kontrkultūras principiem, festivāls norisinājās lūk šādās jautrās ēkās
Galu galā elektroniskajā zālē (mazākā pēc izmēra) savu setu sāka pusmūža turku onkulis Analogue Suicide, turklāt cilvēku bija kādi 20, un pat logi nebija aizklāti. Mēs izdzirdējām analogo sintezatoru troksni uz vecas japāņu šausmeles fona (es šo vārdu tā rakstu, un man nospļauties, ko jūs par to domājat). Šausmele man iepatikās, lai gan es tās vispār principā neskatos (negūstu baudījumu), bet mūzika gan - ne pārāk, pārāk garlaicīgi, vienkārši neagresīvs noizs bez asumiņa. Tāpēc labāk pieminēšu filmas sižetu.
Kadrs no filmas
Tajā jaunam vīrietim rādās, ka viņš ir radījums no caurulēm un vadiem. Bet vēlāk viņam šķiet, ka šāds radījums ir meitene, ar kuru viņš iepazinies. Beigās atklājas, ka monstrs tomēr ir viņš, un ar urbi, kas viņam ir dzimumlocekļa vietā, viņš aizurbj meiteni līdz nāvei.
Turpat blakus, pie Daugavas pietekas
Nākamais uzstājās latviešu mūziķis Kodek. Tas bija jauns puisis, kurš zvērīgi dejoja un ārdījās popa, metāla un citu žanru breikkora mikšļa pavadījumā.
Kodek
Entuziasmu varētu apskaust, taču mūzika ir tikpat garlaicīga kā iepriekšējam biedram. Ja pirmajam bija daudzveidības trūkums un pamatidejas vienmuļība, tad šim bija vērojama to pārpilnība, kopā ar tieši tādu pašu pamatidejas vienmuļību. Svešas mūzikas kalnu kapāšana nevar aizstāt radošo domāšanu, lai arī cik patētiski tas neizklausītos. Turklāt pēc Sataniccultworkshop šajā žanrā ir grūti pateikt ko jaunu.
Kodek un viņa kolēģe
Centrā karājas ieteikums pamest zāli, ja jums ir pārāk skaļi
Pēc Kodek uzstājās ukraiņu meitene Jekaterina Zavoloka. Viņa ir liela meistare, tāpēc uzstāšanos gaidīju ar nepacietību. Diemžēl pūļi, kas bija klātesoši uz Kodek, pēkšņi izklīda bez acīmredzama iemesla. Toties tas man ļāva apsēsties tieši centrā uz krēsliņa un apgaroti klausīties elektroniku ar ļoti oriģinālu ritmisko struktūru un fonu spēcīgi izstieptu un izkropļotu ukraiņu etnisko dziedājumu veidā.
Zavoloka
Katerinas mūzika ne pārāk līp pie ausīm un dvēseles, toties dod barību prātam. Žēl, ka bez manis setu novērtēja tikai divi krievvalodīgi čuvaki. Mēs kopā ar viņiem pēc uzstāšanās bļāvām "ahujeni". Viens no viņiem, mūziķis vārdā Vjačeslavs, bija ar Zavoloku pazīstams un nedaudz aprunājās, bet es, personīgi izteicis savu apbrīnu par mūziku sarunas sākumā, tālāk pieticīgi stāvēju maliņā un noklausījos.
Zavoloka @@@@ Skaņu Mežs 2008, Riga, Latvia no Vladekk vietnē Vimeo.
Kā atklājās vēlāk, elektroniskā zāle iztukšojās tāpēc, ka tauta aizgāja uz lielo zāli - tur savu setu sāka projekts Antarktīda. Tas ietver sevī Gas of Latvia (par kuru es rakstīju pagājušajā gadā), kā arī trokšņu mūziķa vārdā Jēkabs Voļatovskis un vokālista vārdā Imants Daksis sadarbību.
Antarktīda lielākam efektam apūta klausītājus ar vējiņu
Viens no biedriem dūca ar sintezatoru, uz kura krieviski bija rakstīts "Elektronika", otrs - dūca ar ģitāru, bet vokālists dūca ar balsi, ja tā var izteikties. Spriežot pēc brošūras, Imants ir pazīstams ar psihedēlisko folku un popu, bet Gas Of Latvia ir producējis viņa albumu. Pēc uzraksta mājaslapā : "Pasaulei vajadzīgs šamanis" var aptuveni saprast, kādu darbības virzienu viņš ir izvēlējies.
Šamanis
Es atnācu uzstāšanās beigās, kad arī instrumentālisti pienāca pie mikrofona un sāka izdvest garu, stiepjošos šamaniska rakstura skaņu. Ar to arī beidza.
Mūziķi palīdz vokālistam
Starp citu, jau vairāki cilvēki man pateica, ka Gas Of Latvia un sabiedroto uzstāšanās pagājušajā gadā, kuru es tik ļoti saslavēju, vairākums ir novērtējis kā absolūtu izgāšanos. Tomēr, starp šiem cilvēkiem ir indie-roka cienītājs placebokid un deju-eksperimentālā kolektīva Mouse On Mars cienītāja, tāpēc norakstīsim šādus viedokļus uz gaumi.
Tikmēr elektroniskajā zālē arī kaut kas gatavojās, taču manis tur nebija, tāpēc turpināšu stāstīt par galveno zāli. Tajā mums rādīja taisnstūrus un svītras Optical Machines bungu mašīnas pavadījumā, kuru viltīgā mašinērija lampas un dažāda kalibra sietiņu veidā bija savienota ar sintezatoru. Lampas gaisma projicējās uz ekrāna, bet sietiņi, kurus pārvietoja viens no kolektīva dalībniekiem, modificēja fotonu plūsmu, radot dažādus rakstus, turklāt saistītus ar skaņu.
Optical Machines atjautīgās ierīces
Optical Machines @@@@ Skaņu Mežs 2008 no Vladekk vietnē Vimeo.
Patiešām, vieglāk parādīt nekā pastāstīt. Fragmentā ir divas daļas, katra 30 sekundes gara.
Mūziķi, kas uzstājās pēc optikas cienītājiem, pieprasīja, lai publika stāvētu kājās, jo tā esot vajadzīgs pareizai viņu mūzikas uztverei. Es jau nodomāju, ka dejosim, taču draudīgais seta nosaukums šo domu nedaudz apdzēsa.
Haswell & Hecker UPIC Diffusion Session (Warp Records, Warner)
Kā izrādījās, man bija taisnība abos punktos, lai cik dīvains jums šāds paziņojums nešķistu. Biedri Hasvels un Hekers ir digitālā noiza speciālisti, turklāt nevis vienkārša, bet ar lāzeru-gaismas efektiem. Šoreiz seta nosaukums ideāli atbilst tā saturam - tā patiešām bija noiza caururbšanās smadzenēs sesija, ko nodrošināja neprātīgs skaļums, visuresoši zaļie lāzeri un krēslu trūkums.
Neskatoties uz to visu, bet varbūt tieši pateicoties tam, es neīpaši ļāvos caururbties. It kā jau ārkārtīgi jaudīgi, profesionāli un caururbjoši (vārdu spēle), taču nepaķer. Varbūt vajadzēja iedzert dopingu, taču es no jaunā gada neko nedzeru, bet neko stiprāku par kofeīnu jau sen nelietoju vēl jo vairāk. Toties kofeīnu - lielos daudzumos - vismaz trīs krūzes stipras tējas dienā. Bet festivālā es dzēru ļaunumu, proti, Coca Cola Zero, un gandrīz pirmo reizi mūžā - enerģijas dzērienus, turklāt tikai un vienīgi ar pagaidu mērķi uzturēt mundru ķermeņa un prāta stāvokli. Lai jūs sajustu, cik intensīvs bija sets, un kā man pēc tā sāpēja ausis, es jums ielikšu video, kas ir divreiz garāks nekā parasti. Skatieties pilnībā, tur viss ir atšķirīgs.
Haswell & Hecker UPIC Diffusion Session @@@@ Skaņu Mežs 2008 no Vladekk vietnē Vimeo.
Pēc trokšņotājiem-izklaidētājiem, kuri uzgāza mums virsū veselu spaini glamūrā laikmeta aukstā digitālā noiza, uzstājās Lokai, bet par viņiem un hedlaineriem - rīt. Starp citu, pirmais punkts par dejām ir pamatots, jo šīs mūzikas pavadījumā seta beigās kāda meitene dejoja lēno. Patiesi, stipri garā ir Skaņu Meža apmeklētāji.
Klausītāji